Sille Kima ir mÄksliniece, inženiere un kustÄ«bu mÄksliniece, kas darbojas Ä·ermeÅa, sajÅ«tu un skaÅas jomÄs. ViÅas darbu pamatÄ ir jutekliskums un kolektÄ«vi esÄ«bas veidi. ViÅa pÄta robežu nosprauÅ”anas un to izplÅ«Å”anas mijiedarbÄ«bu attiecÄ«bÄs un varas struktÅ«rÄs, pievÄrÅ”oties mÄrogojamai pieejai un planÄtas mÄroga jautÄjumiem. ViÅa arÄ« rada mÅ«ziku par garlaicÄ«bu mÄ«lestÄ«bÄ un apputeksnÄ tomÄtu ziedus ā gan uz savas palodzes, gan dÄrzos ar atvÄrtiem vÄrtiem. Viens no tiem ir atvÄrts dÄrzs un dÄrza rezidence, ko viÅa lÄ«dzvadÄ« Narvas mÄkslas rezidences tuvumÄ NarvÄ, IgaunijÄ.
ViÅa uzdod jautÄjumu: kÄ trauma izraisÄ«tÄ garlaicÄ«ba, kas rodas, nonÄkot strupceÄ¼Ä vides aizsardzÄ«bas cÄ«ÅÄs, ietekmÄ cilvÄka un pÄrÄjÄs planÄtas ekosistÄmas attiecÄ«bas? KÄ mÄs varam radikÄli un ar maigumu pievÄrsties tam, kas nav cilvÄcisks, neizmantojot to savtÄ«gos nolÅ«kos? Ko nozÄ«mÄ atziÅa, ka ātur, kur ir bijusi verdzÄ«ba, mÄ«lestÄ«ba jau ir aptraipÄ«taā (Hortense Spillers)?
PÄvilostÄ viÅa turpinÄs radÄ«t jaunu darbu, kas balstÄ«ts skaÅÄ un sensorikÄ, lai paustu labvÄlÄ«gas garlaicÄ«bas afektu. TÄ mÄrÄ·is ir izpÄtÄ«t, kas nepiecieÅ”ams, lai radÄ«tu telpu solidaritÄtei un pÄrmaiÅÄm pirmpolitiskajÄ lÄ«menÄ«, paturot prÄtÄ ekoloÄ£isko taisnÄ«gumu, (neo)koloniÄlo sÄpju un vardarbÄ«bas saknes EiropÄ, kÄ arÄ« to ietekmi uz postpadomju Baltijas identitÄtÄm.
ā
