Radošumu es saistu ar kustību, aktivitāti, varbūt pat drosmi. Šķiet, ka bezdarbībā radošuma nav, lai gan iespējams, ka visa planētas eksistence sākās tieši no radošuma dzirksts bezdarbības tukšumā. Bet vai radošums — šī īpašā prāta spēja iztēloties — ir pieejams ikvienam?
Ir kāda īpaša uztveres un domāšanas iezīme, kas man šķiet absolūti nepieciešams radošuma priekšnoteikums, — tā ir spēja iztēloties, proti, iztēle. Radošs prāts varētu būt tāds, kas iegrimst unikālajā domāšanas spējā iztēloties. Tas nozīmē ne tikai konstatēt acīmredzamo, proti, ka krēsls ir krēsls un mākonis ir mākonis, bet spēt domāt, iztēlojoties krēslu kā resnu zirnekli vai mākoni kā peldošu pīli ar putukrējumu debesu baseinā.
Iztēle ir neatņemams radošās domāšanas priekšnoteikums, kad mūsu apziņas kinoekrānā prātā parādās jauna filma, spožas idejas un lēmumi, kas saistīti ar dzīvi, lietām un pasauli. Tādi, kas spēj mūs izraut no iesakņotiem paradumiem un aizspriedumiem, slinkas domāšanas, automātisma un garlaicības. Tātad radošums ir iztēles pilns domāšanas veids — smadzeņu darbs, sapņošana —, kas spēj radīt jaunu ideju un materiālu citādību, vienlaikus izstumjot mūs ārpus ierastā racionalitātes un loģikas ceļveža mūsu prātā — standartizētām uztveres formulām, standartizētiem kultūras kodiem un sabiedrības modrās acs diktatūras, kas spriež par visiem un visu.
Te var rasties šaubas, vai šī īpašā prāta spēja iztēloties ir pieejama ikvienam, stimulējot un nodrošinot radošu ideju un procesu klātbūtni mūsu dzīvē. Un vai katrs cilvēks var būt radošs? Pat visnoturīgākais racionāli pragmatiskais un ciniski noskaņotais empīriķis, kurš tic tikai tam, kas ir, ko viņš redz un kam ir zinātnisks skaidrojums? Un kā piekļūt subjektīvajam radošumam mūsu prāta dziļumos un plašumos, kuros neviens vēl nekad nav ieskatījies, jo tie ir katras individuālās personības radošuma dziļumi un plašumi?
Ja pievēršos filozofijai, domu pavedieni aizved pie britu filozofa Rodžera Skrūtona idejām. Viņš prāta spēju iztēloties, kas saistīta ar radošumu, saskata īpašā uztveres, iztēles un domāšanas veidā: “Tā ir radošās iztēles darbība — saskatīt seju attēlā, kur tās patiesībā nav; savukārt saskatīt seju tur, kur mēs arī spriežam, ka tā ir seja, nav iztēles akts tādā pašā nozīmē.”
Skrūtons nošķir mūsu parasto iztēli, kad mēs spējam uztvert un atpazīt priekšmetu ar atzveltni un četrām kājām kā krēslu — redzēt nozīmē ticēt —, no neparastās iztēles, īpašas iztēles formas, kas raksturīga radošai domāšanai. Tā “ietver refleksiju par iztēloto objektu tā, it kā tas neeksistētu”, tas ir, piemēram, spēju sakārtot ziedu pušķi ģimenes svētku galdam, savā prātā iztēlojoties to kā saullēktu ar putnu dziesmu treļļiem vai kā lietus brāzmu negaisa laikā.
Attiecīgi tas var izpausties augu kompozīcijā kā rīta saules gaismas struktūra un mirgojums, putnu dziesmu plūduma atspoguļojums harmoniskā augu un objektu salikumā vai draudīga negaisa noskaņa krāsu gammā un haotiskā augu grupējumā, dažādu formu kontrastējošā neregularitātē. Tas atver un aktivizē radošumu idejās un darbībā.
Tātad, atgriežoties pie Skrūtona, mēs varam nošķirt tiešo jeb burtisko uztveri no iztēles jeb radošās uztveres. Pirmo viņš raksturo kā burtisku skatīšanos uz pasauli tādu, kāda tā ir, kā tā parādās tiešajam skatienam, bet otro — kā brīvu pasaules redzējumu iztēles formā, “domājot par x kā par y”.
Secinājums — vēlme izzināt, patiess izbrīns par visu, kas pastāv, un interese saprast redzamās un neredzamās lietas, kā arī kvēla vēlme eksperimentēt ir cilvēka iekšējās dabas neatņemams kopums, kas liek mums aktivizēt bagātīgās radošās domāšanas spējas, lai iztēlotos kaut ko tādu, kas neeksistē vai ko līdz šim neesam sapratuši, pamanījuši vai ieraudzījuši. Tad mūsu domāšana paceļas citā līmenī, transcendentālos augstumos, ārpus ikdienišķā, iegūstot jaunu spēju darboties ar pārdabisku spēku.
