„Mans vecums ir mana lielākā brīvība — es daru visu, ko vēlos, man nerūp, ko saka kritiķi, un man pat nav svarīgi, vai pārdodu savus darbus.”
(Leonhards Lapiņš)

Vilnis Štrams sarunājās ar igauņu mākslas un arhitektūras leģendu Leonhardu Lapiņu PAiR galerijā Pāvilostā.

Vilnis Štrams: Es vēlos ar tevi parunāt par mākslu. Lai gan esam draugi jau sen, kopš 1990. gadiem, es joprojām nezinu un tu man neesi stāstījis, kā izlēmi kļūt par mākslinieku. Kad tu pēkšņi saprati, ka tevi interesē māksla?

Leonhards Lapiņš: Mana māte man to pastāstīja. Kad man bija pieci gadi, man, tāpat kā visiem citiem bērniem tajā vecumā, jautāja, par ko es gribu kļūt, kad izaugšu — par pilotu vai ko citu. Un es mātei atbildēju, ka gribu kļūt par mākslinieku. Tā, lūk.

Piecu gadu vecumā? Tas bija 1952. gadā?

Jā. (Smejas.) Es toreiz visu laiku zīmēju. Kad lasīju slavenu mākslinieku biogrāfijas, tajās bieži bija teikts, ka viņi daudz zīmējuši jau kopš bērnības. Ne visi, kas bērnībā zīmē, kļūst par māksliniekiem, bet daži gan.

Bet pēc tam, kad izlēmi kļūt par mākslinieku, — kas tevi ietekmēja? Kādas personības, mākslinieki, mīti vai varbūt draugi? Kas, tavuprāt, izšķīra tavu likteni?

Ar mākslu nopietni sāku nodarboties 1960. gados. Gāju pie akvareļglezniecības meistara Pilara. Viņš dzīvoja tajā pašā mājā, kur mēs šodien. Viņš bija Pilars fon Pilhavs no dižciltīgas dzimtas. Viņa brālis dzīvoja Rietumvācijā. Mans brālis pazina viņa sievu un aizsūtīja mani pie viņa mācīties. Nezinu, kā viņu neapcietināja vai nenošāva, bet Maskavā viņu ļoti augstu vērtēja, jo viņš tur vadīja akvareļglezniecības kursus, un sievietes viņu dievināja. Viņa brālis no Rietumvācijas sūtīja grāmatas par moderno mākslu, un tā Pilars ne tikai mācīja akvareļglezniecību, bet arī rādīja šīs grāmatas, kas toreiz bija liels retums. Tas bija pirmais pagrieziena punkts. Savā grāmatā „Modernā māksla” igauņu valodā es stāstu par to, kā mans skolotājs bija „fon”. (Smejas.) Viņš ne tikai mācīja akvareļglezniecību, bet arī rīkoja darbnīcas — ne gluži ekspresionistiskas; tas nebija reālisms, bet arī ne pilnīgs ekspresionisms. Dažu mēnešu laikā es apguvu visu, ko varēju. Bet vēlāk, kad sāku studēt, es satiku savu paaudzi, savus vienaudžus.

Kāpēc tu studēji tieši arhitektūru? Tu taču daudz zīmēji.

Arhitektūru? Tā ir ļoti praktiska. Mans brālis bija galvenais pārtikas tehnologs fabrikā „Kalev”, kur strādāja arī daudzi mākslinieki. Viņš teica, ka viņi visu laiku nāk pie viņa aizņemties naudu un ka man kā māksliniekam klāsies grūti. Viņš teica, ka atbalstīs mani, ja iešu studēt arhitektūru. Un es to nenožēloju, jo padomju laikā, pateicoties arhitektūrai, varēja būt brīvāks nekā citi mākslinieki. Es pelnīju naudu ar arhitektūru, un man patika to studēt, jo pasniedzēju vidū bija profesori vēl no Igaunijas neatkarības laika — Kūsiks un Volbergs. Tur bija vesela plejāde. Viņi man iemācīja, ka arhitekts ir kā džentlmenis, kuram jābūt stilam. Kūsiks izvēlējās trīs studentus — Kinnapu, Okasu un mani — un uzaicināja mūs pie sevis, cienāja ar ēdienu un konjaku. Viņš bija džentlmenis, kurš teica, ka dzer tikai franču konjaku, pašu dārgāko, ko tolaik reti kurš pirka.

Tātad var teikt, ka viens no cilvēkiem, kas ietekmēja tavu turpmāko dzīvi, savā ziņā kļūstot par tavu patronu, bija Kūsiks?

Jā, arhitektūrā tas bija Kūsiks.

Bet mākslā?

Bija viena lieta, ko oficiāli mācīja Mākslas institūtā, un tad bija mākslinieku grupa, ko izveidoja Tõnis Vints. Viņi radīja pilnīgi savu mākslu un katru gadu pavasarī rīkoja izstādes, lai to parādītu.

Man teica, ka Tõnisam Vintam tuvojas izlaidums — tas bija 1966. gads — un viņiem vajadzēja cilvēkus, kas šo lietu turpinātu. Tā nu mani aizveda pie Vinta.

Kas tevi pie viņa aizveda?

Viens puisis, kurš bija vecāks un studēja institūtā. Viņš nebija Tõnisa Vinta grupas dalībnieks, bet pazina viņu, un mēs abi devāmies ar viņu tikties. Tur bija maza mājiņa, kur pulcējās vesels bars mākslinieku. Pats Tõnis Vints, viņa sieva Mare Vinte, viņa brālis — rakstnieks Tomass Vints — un gleznotāja Aili Vinte.

Kopā četri Vinti.

Četri Vinti. Un bija arī piektā — vēl jaunā Māra Vinte. Tas man bija ļoti nopietns grūdiens, jo Tõnis Vints vāca literatūru. Atceros, kad pirmo reizi aizbraucām uz Helsinkiem — mums tur bija izstāde —, Tõnis devās taisnā ceļā uz antikvariātu un sēdēja tur.

Viņš visu dienu pavadīja antikvariātā?

Visu dienu. Un viņš pirka grāmatas — ne tikai mākslas grāmatas, bet arī dažādus kuriozus. Helsinkos viņš man rādīja: „Redzi, kāds vācietis bija izpētījis, ka pastāv septiņi dažādi sieviešu krūšu tipi.” Vācieši uz tādām lietām ir ļoti naski.

Bet Tõnis bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Visi nāca pie viņa — mākslinieki, arhitekti, mūziķi, aktieri, disidenti…

Tad varētu teikt, ka Tõnis Vints bija kā supermākslinieks un tēvs.

Nu, jā, viņam bija kaut kas līdzīgs salonam. Tad 1967. gadā Tolts un Kesküla sāka studēt, un mēs nolēmām, ka dibināsim savu grupu. Un mēs turpinājām to darīt, līdz beidzām Mākslas institūtu.

Kas vēl bija tajā grupā?

Kesküla, Tolts, Eljands, vēl bija Gunnars Meijers. Ar mums bija saistīti daudzi cilvēki, piemēram, dzejnieks Juhans Vīdings, Ots Arters, Sirje Runge, Vilens Künnapu, Jiri Okass un citi.

Vai atceries savu pirmo izstādi vai pirmo darbu sēriju?

Bija kafejnīca „Pegasus”, kur mākslinieki, kas bija vecāki par mums, rīkoja padomju varai netīkamas mākslas izstādes. Kafejnīca pati lūdza tās rīkot, jo to pārvaldīja Rakstnieku savienība. „Pegasus” pulcēja dzejniekus un visdažādākos cilvēkus, un mēs 1969. gadā sarīkojām savu pirmo izstādi, tāpēc to arī nosaucām par „SOUP 69”.

Bet pirms tam, 1968. gadā, bija daži studentu pasākumi. Mūs uzaicināja sarīkot izstādi. Tā notika vairākās vietās — Tartu, Rakverē un dažās mazākās pilsētās.

Zinu, jūs dēvē par dzīvo avangarda klasiķi un arī disidentu, bet kurā laikā tu juties kā disidents? 1960. gadu beigas un 1970. gadi gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Padomju Savienībā kopumā bija ļoti smags sociālisma laikmets.

Pat nezinu. Man tā teica VDK — ka es esot disidents un ka man nekad neļaus braukt uz ārzemēm. Bet es viņiem savā jaunības pārgalvībā atbildēju, ka vēl jau redzēsim.

Kad tu saskāries ar VDK? Vai viņi nāca tevi apciemot?

Man vienkārši piezvanīja un pateica, cikos jāierodas. Bez jebkāda iemesla. Vienkārši tāpat.

Bet ziniet, Latvijā izrādījās, ka daudzi kultūras darbinieki sadarbojās ar VDK.

Domāju, ka šeit bija tāpat.

Vai tolaik tu juta, ka viņi lūgs tevi sadarboties?

Viņi lūdza. Viņi lūdza visus.

„Lapiņ, nāc, sadarbojies ar mums!”

Redziet, igauņu disidenti bija sagatavojuši instrukciju, kā uzvesties, ja tevi izsauc uz VDK. Un es to biju izlasījis. Tur bija teikts, ka tad, kad tevi izsauc uz VDK, vispirms jānoraida jebkādas apsūdzības. Viņi saka — tu izdarīji to un to, bet tu saki — nē, es neko tādu neesmu darījis. Tā bija pirmā metode. Otrā bija tāda, ka, izejot no VDK ēkas, tev visiem jāizstāsta, ka tu tur biji. Bija arī tādi gadījumi. VDK aģenti apmeklēja klubus, un visi zināja, kas viņi ir. Viens no viņiem, galvenais, pats bija liels dzērājs. Bija tāds rakstnieks, mans vienaudzis Remsu. Mēs abi sēdējām pie galdiņa „Kuku” klubā, un šis čekists pienāca un apsēdās mums blakus. Vienā brīdī es aizgāju uz tualeti, un viņi palika divatā. Pēc tam Remsu aizgāja uz tualeti. Kad čekists aizgāja, Remsu man teica: „Nu, Lapiņ, viņi saka, ka tu esi VDK aģents.” Un es viņam atbildēju: „Zinu, viņš man teica to pašu par tevi.” Viņi ķērās klāt visiem — tiklīdz sāki kaut ko darīt, viņi tevi izsauca. Bet kurš patiesībā sadarbojās, to jau nevar zināt.

Bet, turpinot iepriekšējo tēmu, — tātad tu absolvējāt arhitektūru, bet galvenokārt tomēr nolēmi pievērsties mākslai?

Nē, es darīju abas lietas.

Bet, piemēram, tu nestrādāji institūtā kā citi arhitekti, kuri padomju laikā absolvēja arhitektūru un devās uz EKE projektu vai kādu citu projektēšanas institūtu?

Es aizgāju restaurācijas virzienā. Bija tāds kantoris — Tallinas restaurācijas pārvalde, kur nostrādāju pāris gadus. Tad mani iesauca armijā, un tikmēr kāds vecāks arhitekts, kuram bija teikšana, atņēma manu darba vietu. Pēc tam pārgāju uz citu projektēšanas grupu, kur mēs projektējām Piritas kompleksu 1980. gada olimpiskajām spēlēm, taču 1975. gadā arī šo darbu mums atņēma, un pēc tam neviens vairs negribēja mani pieņemt nevienā projektēšanas birojā.

Tātad tu pāris gadus strādāji par arhitektu, bet kāpēc pēc 1975. gada neviens tevi vairs negribēja?

Mums atņēma projektu. Teica, ka neesam nopietni profesionāļi. Bija tāda Būvniecības komiteja, kas paziņoja, ka šos cilvēkus oficiālos amatos nedrīkst pieņemt. Viens no mūsu grupas emigrēja uz Izraēlu, cits atrada darbu kapsētu projektēšanā. Es īpaši necentos tikt darbā kādā iestādē. Redzēju, ka man klājas labi arī tāpat. Man bija savi projekti ne tikai Igaunijā — pasūtījumi nāca arī no citām valstīm, piemēram, Somijas un Zviedrijas.

Aplūkojot tavus agrīnos darbus, kas tagad ir izstādīti PAiR galerijā Pāvilostā, atceros, ka teici — vienā brīdī tev radās ļoti spēcīga sajūta, ka jāpievēršas popārtam un redīmeidam.

Lieta tāda, ka 1969. gadā es aizbraucu uz Ungāriju. Viena organizācija vasarās sūtīja studentus uz turieni, un man izdevās pievienoties grupai, kas devās uz arheoloģiskajiem izrakumiem. Tur es nopirku grāmatu par popārtu. Tā bija izdota angļu valodā 1968. gadā, un es angļu valodu nesapratu, bet 1969. gadā tā iznāca arī vācu tulkojumā, ko es nopirku un lasīju kopā ar Keskülu. Tur bija aprakstīta redīmeida tehnika, un mēs nolēmām to izmēģināt.

1969. gadā tu kopā ar Sirji Rungi radīji darbu sēriju „Melodija”. Un tad bija „Ritms” jau 1980. gados, kā tu man stāstīji.

Tā bija vienkārši diezgan laba ideja. Darbi joprojām ir šeit. Iespējams, tas bija 1989. gads.

Bet atgriezīsimies pie personību jautājuma. Tātad mākslā bija Tõnis Vints, arhitektūrā — Kūsiks. Noteikti bija vēl kāds, vai ne?

Mums Tallinas skolā bija grupa, kurā ietilpa Kinnapu, Lūvērs, Kaljundi, Padriks, Okass un Olliks.

Bet tie pārsvarā bija arhitekti.

Jā, bet viņi visi nodarbojās arī ar mākslu. Kinnapu jaunībā gleznoja, arī Olliks, bet Okass aizrāvās ar fotogrāfiju. Bija arī Tomass Reins, kurš, manuprāt, ir labākais igauņu akvarelists; viņš veido abstraktus darbus, bet Olliks kopā ar draugiem nodarbojās ar popārtu. Gandrīz visi paralēli nodarbojās ar mākslu.

Bet saki, kurā brīdī tu sāki fokusēties uz supremātismu, Maļeviču, arhitektiem un supremātisma metodi?

Tas joprojām ir saistīts ar arhitektūru. Es vienkārši ieinteresējos. 1969. gadā Kumu mākslas muzeja grāmatnīcā nopirku grāmatu poļu valodā ar nosaukumu „Nemateriālā pasaule” — tā maksāja 30 kapeikas. Tas bija melnbalts izdevums ar reprodukcijām un tekstu, ko arī izlasīju poliski.Tas bija viens pagrieziena punkts, bet otrs bija Konstantīns Meļņikovs. Zinātniskā studentu organizācija mani nosūtīja uz semināru Maskavā. Tur jautāju, kur var sastapt krievu avangardu, bet tajā laikā par to nebija nekādas intereses, jo visi interesējās par franču arhitektūru, béton brut. Tomēr man pateica, ka tur esot viens vecs vīrs, kurš sēž parkā…

Gorkija parkā.

Jā, viņš sēdēja tur, parkā. Es aizgāju un aprunājos ar viņu.

Vai atceries, par ko runājāt? Meļņikovs taču ir leģenda! Varbūt bija kāda interesanta nianse, ko atceries?

Redziet, Meļņikovam bija aizliegts praktizēt arhitektūru, un, lai iztiktu, viņš pievērsās glezniecībai. Es toreiz pamanīju, ka tas ir reālisms. Un jautāju: „Kā tas nākas, ka jūs, būdams konstruktīvists, gleznojat reālismu?” Bet viņš atbildēja: „Jaunais cilvēk, tie ir viena koka zari.” Vēlāk redzēju viņa darbus Berlīnē, kur notika izstāde „Maskava–Berlīne”, un sapratu, ka tas nemaz nav reālisms, bet gan drīzāk metafiziska glezniecība.

Bet tas ir labs sauklis: konstruktīvisms un reālisms — viena koka zari. Kā moto.

Un, protams, Maskavā Tõnis Vints mūs aizveda pie krievu avangardistiem — māksliniekiem un arhitektiem no grupas „Dviženije”.

Tas arī bija 1970. gados?

Iespējams, 1971. gadā. Es nodibināju dažādus kontaktus, kas saglabājās līdz pat perestroikas gadiem, jo 1985. gadā daudzi devās uz ārzemēm.

Leo, tagad tev man jāatbild uz diviem jautājumiem — no kurienes nāk tavs anarhisms un no kurienes tavs budisms jeb orientālisms?

Anarhisms… Mēs dabūjām divas grāmatas no Maskavas. Draugi atsūtīja, jo Igaunijas bibliotēkās tādas nevarēja atrast. Tās bija Kropotkina un Bakuņina biogrāfijas no sērijas „Žizņ zamečateļnih ļudej”. Mēs ar Kinnapu laikam bijām vienīgie, kas vispār bija lasījuši šīs grāmatas krievu valodā. Tas mums šķita ļoti interesanti — piemēram, Bakuņina dzīve. Un otrais jautājums?

Budisms.

Ar budismu ir vienkārši. Mākslas vēsturniece Sirje Helme absolvēja Tartu Universitāti un atbrauca uz Tallinu strādāt kopā ar savu vīru, kurš tagad ir politiķis, Martu Helmi. Viņi bija saistīti ar Tartu orientālistikas loku. Tas bija pusoficiāls loks, jo Padomju Savienībai bija sliktas attiecības ar Ķīnu, tāpēc arī to uzskatīja par disidentismu. Helmes ģimene mani iepazīstināja ar Linnartu Mallu, kurš bija vadošais orientālists. Mēs ar viņu tikāmies ļoti bieži, praktiski līdz pat viņa nāvei, un runājāmies gluži tāpat, kā mēs runājam tagad. Dažādās situācijās — reizēm skaidrā, reizēm iedzērām. Malls bija Pjatigorska students. Viņš bija saticis Pjatigorski Hāpsalā vasaras atvaļinājuma laikā. Malls bija nejauši apsēdies blakus Pjatigorskim uz parka soliņa, kur viņi iepazinās un sāka runāt.. Pjatigorskis ieteica Mallam doties uz Ļeņingradu un palīdzēja ar kontaktiem, bet vēlāk Malls devās uz Taškentu mācīties senās valodas, jo viņš tulkoja sanskrita tekstus igauņu valodā un Laodzi no ķīniešu valodas. Taškentā bija tāds centrs. Viņš tur dzīvoja ļoti trūcīgi, stāstīja, ka reizēm naudas nebija nemaz, pat ne ēdienam, bet dažreiz bija tikai maize un sāls, un ēdnīcā varēja dabūt tēju.

Tagad pārcelsimies piecdesmit gadus uz priekšu, uz 2020. gadu. Kādas būtu tavas pirmās trīs domas par laikmetīgo arhitektūru un mākslu? Kādas ir tavas pārdomas?

Mēs par to esam runājuši. Mans uzskats ir tāds, ka notiek lejupslīde. Mēs, Tallinas skola, vēlējāmies radīt jaunu igauņu arhitektūru, balstoties uz vietējām tradīcijām, kurās iekļāvām arī krievu avangardu, De Stijl un Bauhaus. Mēs pārņēmām šīs prakses, un mums bija svarīgs genius loci — vietas gars. Mēs par to rakstījām, mēs to darījām. Tagad tā vairs nav, un genius loci ir ļoti liels retums. Protams, ir labi arhitekti, piemēram, Urbels, kuri tam seko. Bet kopumā teorētiskās lietas ir aizmirstas, un daudz kas ir sabojāts. Un māksla, kā es tev teicu, arī ir kļuvusi proaktīva. Agrāk radīja darbu, artefaktu, bet tagad gatavo projektus, ko iesniegt dažādos fondos, lai iegūtu finansējumu. Ja to nesaņem, tad projektu vienkārši pamet. Situācija jau ir tik briesmīga, ka Tallinas Mākslas namam, kam vajadzētu būt igauņu laikmetīgās mākslas centram visplašākajā nozīmē, vajadzētu būt kā teātrim „Estonia”, kur amatieri nedzied — tas ir nacionāls simbols. Tāpat vajadzētu būt Mākslas namā, bet tagad tur ir tādas izstādes, kuras es neapmeklēju, jo atnāk kaut kādi kuratori, igauņu darbu ir ļoti maz, bet vecākās paaudzes darbi, kā lai saka, netiek izstādīti vispār…

Tiek ignorēti?

Jā, pilnīgi ignorēti. Tā ka šis centrs pilnībā izzudīs. Tagad tur būs remonts, un mūs visus dzen ārā.

No mākslinieku darbnīcām, vai ne?

Jā, tieši tā. Un tas, ka šodien māksla nav mērķis, bet gan projekts, atstāj ļoti sliktu iespaidu.

Un, ja tagad tavā priekšā sēdētu 18–20 gadus veci studenti un tev būtu iespēja viņiem pateikt, kas viņiem būtu jālasa, jāskatās, jāiedziļinās, lai kļūtu par labiem māksliniekiem, kādi būtu tie pamati, ko tu nosauktu?

Agrāk esmu mācījis daudzus jaunos māksliniekus un arhitektus ne tikai Igaunijā, bet arī Somijā, un vienmēr esmu pieturējies pie individuālas pieejas, jo vispārēja pieeja, kas ir vienāda visiem, ir nepareiza. Es jaunajiem arhitektiem teicu, ka pasaulē tagad ir tik daudz dažādu stipendiju. Ja pabeidzat šīs studijas, noteikti turpiniet pilnveidoties, un tam nav jābūt Ņujorkai vai Londonai — lai tā ir Budapešta, Helsinki, varbūt Maskava, lai jūs varētu redzēt pasauli plašāk.

Tātad principā nav vienas galvenās receptes? Tu neteiktu, ka ir nepieciešams izlasīt kādu īpašu Aristoteļa sējumu un Heidegera dienasgrāmatas, lai labāk saprastu laika garu vai mākslu, vai studēt kompozīciju vai krāsu teoriju?

Atkal jau — es dažiem studentiem teicu, ka viņi varētu būt mani asistenti, bet kopumā tas nav iespējams, jo katrs ir individuāls. Es visu laiku saku, ka katrs Mākslas akadēmijā ir personība. Manuprāt, Signe Kivi iznīcināja Tallinas Mākslas akadēmiju. Māksla, tāpat kā mūzika, ir jāmāca personībām, un, ja pasniedzējs ir personība, students uzreiz jūt, kāds ir pasniedzēja līmenis. Ir tāds arhitekts Raivo Kotovs, kurš projektēja Igaunijas EXPO paviljonu. Viņš mācījās pirmajā kursā, kad es katedras vadītājam teicu, ka šis būs īpašs arhitekts, kuram jāpievērš īpaša uzmanība, bet katedras vadītājs man atbildēja ar kaut kādām muļķībām. Uzreiz redzams, ja nav personības. Bija viens puisis, kurš nespēja novilkt taisnu līniju. Es uzzināju, ka viņš nodarbojas ar mūziku, un teicu viņam: „Mākslā tu nederi, labāk būtu nodarboties ar mūziku.” Un viņš pameta akadēmiju un tagad ir slavens mūziķis.

Labi, tagad es tuvojos noslēgumam, bet pasaki man, vai es domāju pareizi — tātad izriet, ka labs arhitekts un labs mākslinieks ir nestandarta tips ar savām īpatnībām. Radošs cilvēks ar lielo burtu ir nestandarta tips.

Protams. Personība.

Redzi, pastāv paradokss — pašreizējā situācijā tādu cilvēku kā tu praktiski nav, ir tikai daži.

Ļoti maz. Es patiesi brīnos, kad skatos uz igauņu arhitektūru un mākslu. Tādu ir ļoti maz, lai gan daži ir.

Visi ir ļoti standartizēti, teiksim tā, komerciālā ziņā.

Piemēram, es brīnos — kad projektēju privātmājas, es to darīju viens, dažreiz kāds palīdzēja tehniski. Tagad projektu rada jauno arhitektu grupa, četri cilvēki, bet, ja projektē citi, tad atkal ir četri, un abas šīs privātmājas izskatās līdzīgas. Pastāv tendence sekot kādai vispārējai modei. Skatās internetā, medijos, kādu tendenci vai stilu izvēlēties, lai gūtu panākumus.

Tagad, dārgais Leo, 18 gadus veciem māksliniekiem un arhitektiem ir recepte — nebūt normāliem, standartizētiem.

Jā, tā ir laba recepte. Piemēram, Pērnavā ir Als Paldroks, kurš pulcē ap sevi daudz jauniešu. Viņš organizē dažādus pasākumus un izstādes. Un, kad pasaule bija atvērta, viņi rīkoja hepeningus un performances visā pasaulē.

Bet mēs runājām — tie paši Kinnapu un Okass nav standartizēti, vai, teiksim, Lapiņš — nestandarta. Bet iesim tālāk. Arvo Perts — nestandarta, Lennarts Meri — nestandarta. Iedomājies, principā visi šie cilvēki, par kuriem mēs runājam, nemaz nav standarta cilvēki.

Es domāju, ka radošais ceļš ir nestandarta ceļš. Es, piemēram, uzskatītu par ļoti garlaicīgu dzīvot tādu dzīvi kā…

Standarta dzīvi?

Turklāt, ja tu dzīvo tā, tu nedzīvo savu dzīvi. Tev ir jādzīvo sava dzīve, nevis tā, ko tev iedevuši citi. No otras puses, arhitektūra ir daudzslāņaina, un kādam ir jāīsteno tie tehniskie rasējumi, tāpēc standarta cilvēki arī ir vajadzīgi — un diezgan daudz.

Bet tādu ir daudz — standarta cilvēku.

Bet lai nestandarta cilvēki ir tie, kas izdomā ideju.

Tagad es skatos un domāju, ka šīs nestandarta pieejas iztrūkst. Mēs ar tevi pazīstam „vecos” Borgus, Demakovu, Grīnbergu, Tillbergu — viņi visi ir nestandarta. Bet tagad daudzi ir iekļāvušies vispārējā komercializētās mākslas patēriņa tendencē: ar mākslu nodarbojas tikai tad, ja kāds par to jau ir samaksājis vai ja darbs ir paredzēts pārdošanai mākslas galerijā. Tad atkal rakstām projektus, lai dabūtu naudu nākamajiem mākslas darbiem, un tā tālāk. Savukārt arhitekti šodien cieši seko tendencēm un projektē standartizēta stila mājas, kuras popularizē profesionālie izdevumi un kuras vēlas klienti.

Turklāt datorā tās var uztaisīt ļoti ātri. Un rezultāts ir tāds, ka, ja notiek starptautisks arhitektūras konkurss, igauņi neuzvar. Piemēram, Igaunijas Nacionālo muzeju Tartu neprojektēja igauņi.

Bet arī Kumu ne. Un arī Latvijā — iedomājieties, Liepājas koncertzāli projektēja austrietis, Nacionālā mākslas muzeja ēkas rekonstrukciju projektēja lietuvietis. Vispār mēs, latvieši, esam noslēgta nācija. Mēs ļoti maz zinām par igauņiem un lietuviešiem, mūsu tuvākajiem kaimiņiem; mēs dzīvojam tādā kā „burbulī” un cildinām cits citu. Viens latviešu mākslinieks slavē otru latviešu mākslinieku. Saka: „Tu tik labi izdarīji! Tev ir tik jauka māksla.” Un arhitekti arī — latviešu arhitekti ārpus Latvijas gandrīz neko nedara. Varbūt pusprocentu no simta.

Arī Arhitektūras fakultātē pasniedzēji, piedodiet, nav tik lielas personības. Mākslas akadēmijā ir līdzīgi, ja godīgi; viss ir ļoti noslēgts. Kas ar mums notika akadēmijā — personības iznīcināja Signe Kivi. Atnāca jauns rektors Marts Kalms, arhitektūras vēsturnieks, un pieņēma darbā jaunus cilvēkus, pasniedzējus, kuriem pašiem vēl jāmācās. Es tolaik biju padomē — šo lietu biju pabeidzis pirms gada. Un mums toreiz bija daudz polemikas ar viņiem. Viņi nāca ar tādām muļķībām, piemēram, viena dāma teica, ka mums vajadzētu uzaicināt vienu profesoru strādāt akadēmijā, lai mācītu konkurenci. Es teicu: „Kādas muļķības, vai mēs ar tevi esam kaut kādi konkurenti?” Tagad Mākslas akadēmijā ir cilvēki, kas māca biznesu, ekonomiku un lietas, kas māksliniekam nav vajadzīgas, jo tam ir īpaši cilvēki.

Jā, notiek mākslas komercializācija. Agrāk par to nedomāju, bet tagad arvien vairāk jūtu, ka tas kropļo mākslu, un, kā mēs pārrunājām, ir daudz sliktas mākslas.

Redzi, kad es biju jauns un nodarbojos ar mākslu, neviens man par to nemaksāja. Gluži pretēji — mani vienmēr lamāja, ka es taisu briesmīgas lietas. Tikai tad, kad atvēra prāmju satiksmi ar Helsinkiem, cilvēki no Rietumiem, kolekcionāri, sāka pirkt darbus.

Bet, Leo, pastāsti man nedaudz par Latviju, par saviem iespaidiem noslēgumā.

Zini, savulaik, kad dienēju armijā, dzīvoju Latvijā. Iepazinos ar radošiem cilvēkiem — ne tikai māksliniekiem, bet arī arhitektiem —, un varu teikt, ka nekādas atšķirības nav. Tas ir kaut kas starptautisks. Cilvēkiem, ar kuriem komunicēju, bija starptautisks loks. Esmu ļoti gandarīts par šīm attiecībām. Piemēram, Borgs — vai varu par viņu teikt ko sliktu?

Bet kādi ir tavi iespaidi? Tu taču tikies ar Pauļuku, Borgu, Demakovu, biji Brazīlijā kopā ar Tillbergu. Tu satiki latviešu māksliniekus.

Katrs ir personība un dara savu lietu, tāpēc ir grūti novilkt robežu — šī ir igauņu māksla, bet šī ir latviešu. Radoši cilvēki ir visur, tas nav atkarīgs no tautības. Teiksim, cik daudz esmu pazinis māksliniekus un arhitektus Krievijā — nevaru teikt, ka, piemēram, Iļja Kabakovs savos darbos atklātu krievu tautas dvēseli. To ir grūti apgalvot, jo viss ir starptautisks. To varētu secināt kādā zemākā līmenī — ja es eju uz latviešu veikalu…

Suvenīru veikalu…

Jā, tādā līmenī gan, bet citādi to ir grūti pateikt.

Tagad pastāsti par vecumu — tev ir septiņdesmit trīs gadi. Pastāsti vairāk par savām iekšējām sajūtām kā māksliniekam, kurš aktīvi darbojas mākslā vairāk nekā 50 gadus.

Varu teikt, ka mans vecums ir mana lielākā brīvība — daru visu, ko vēlos, man nerūp, ko saka kritiķi, un man pat nav svarīgi, vai pārdodu savus darbus. Tiesa, par lielu pārsteigumu pašam sev, pēdējā laikā man izdodas tos pārdot. Kad aizgāju pensijā, tiku atbrīvots no pienākumiem Mākslas akadēmijā un jutos ļoti brīvs.

Leo, paldies par interesanto sarunu.

***

Kad beidzu sarunu ar Leo un izslēdzu diktofonu, mēs iegājām rezidences bibliotēkā. No abiem logiem uz stūrī esošās apaļās krāsns izliekuma atspīdēja rotaļīgi mirgojoša vakara saules gaisma. Leo uz to ilgi skatījās un teica, ka tā ir skulptūra.

Pēc tam nodomāju, ka VV Foundation mākslas kolekcijai, kas atrodas PAiR mājā Pāvilostā, tagad ir pievienojies jauns mākslas darbs — vakara performance, proti, saules apspīdētā krāsns, ko Leonhards Lapiņš nodēvēja par skulptūru.