Kuratoru kolektīvs "Slavs and Tatars" sadarbībā ar Mihalu Gžegožeku (Michał Grzegorzek) ir šāgada festivāla "Survival Kit" programmas kuratori. "Slavs and Tatars" ir polemikai un intimitātei veltīta frakcija, kas darbojas teritorijā starp bijušo Berlīnes mūri un Lielo Ķīnas mūri – tā sauktajā Eirāzijā. Kolektīva praksi veido trīs galvenās aktivitātes: izstādes, grāmatas un lekcijas-performances. Viņu darbi ir pārstāvēti Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, Cīrihes Kunsthallē, Dalasas Mākslas muzejā, Antverpenes Laikmetīgās mākslas muzejā un daudzviet citur. Festivālam "Survival Kit" izvēlētā tēma "Simurga nams" balstās Simurga tēlā – mītiskā putnā, kas sastopams folklorā un reliģijā no Irānas līdz Ukrainai. Tas saistīts arī ar islāma sūfisma tradīciju.

Ar "Slavs and Tatars" kuratoru Pajamu Šarifi (Payam Sharifi) sarunājas "Survival Kit" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis. Saruna norisinājās VV Foundation Pāvilostas mākslinieku rezidencē PAiR, kurā kolektīvs "Slavs and Tatars" uzturējās augustā.

Pajam, mēs iepriekš runājām par jūsu persiešu saknēm, dzīvi ASV un studijām Krievijā. Kā izcelsme ir veidojusi jūsu pasaules uztveri un māksliniecisko praksi?

Mani vecāki ir no Irānas, bet esmu studējis Sanktpēterburgā un strādājis Maskavā. Viena no lietām, kas man bija īpaši nozīmīga, ir fakts, ka Irāna un Krievija divsimt gadu garumā bija pretinieces. Liela daļa no tā, ko Krievijas impērija iekaroja, virzoties uz dienvidiem Kaukāzā un Vidusāzijā, notika uz Persijas rēķina. Taču 20. gadsimtā un arī mūsdienās Krievija un Irāna gandrīz nemaz neskatās viena uz otru, nepēta viena otru, neizrāda nekādu savstarpēju interesi. Abas valstis ir tik ļoti vērstas uz Rietumiem, ka gandrīz ignorē viena otru. Protams, ir ģeopolitiskas alianses, bet cilvēku līmenī – politiskajās, intelektuālajās un komerciālajās aprindās – gandrīz nav attiecību.

Tā ir aklā zona, kas spēcīgi ietekmējusi "Slavs and Tatars" darbību. Viens no mūsu pamatprincipiem ir darīt to, ko citi nedara. Tāpēc, piemēram, 20 gadu laikā nekad neesam aplūkojuši Irānu vai Krieviju izolēti. Tas mūs neinteresē, jo tās ir lielas valstis ar labi dokumentētu, izpētītu vēsturi. Mūs interesē telpas starp lielvarām un lielajiem naratīviem, kas bieži paliek nepamanīti, – Kaukāzs, Vidusāzija, Austrumeiropas valstis un noteiktas tradīcijas. Starptelpas vienmēr ir bijušas daudz interesantākas nekā tradicionālie centri.

Ko jūs esat atraduši šajās starptelpās?

Mūsdienās, runājot par musulmaņu pasauli gan Rietumos, gan pašu musulmaņu starpā, tiek lietots akronīms MENASA: Middle East, North Africa, South Asia (Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika, Dienvidāzija). Šeit acīmredzama ir Centrālās Āzijas un Kaukāza izslēgšana. MENASA neietver ne Buhāru, ne Samarkandu, ne Baku, kas bijuši vieni no nozīmīgākajiem mācību centriem musulmaņu vēsturē, un tā ir milzīga nepilnība.

Mūsu reģionu es šodien labprāt raksturotu ar Venna diagrammas interneta mēmu: mūsu reģions neietilpst nevienā Venna diagrammas riņķī, tas paliek ārpusē. Tas ir pārsvarā turcisks, bet nekad nav bijis Osmaņu impērijas pakļautībā, drīzāk Krievijas impērijas. Koloniālisma dēļ tas pārsvarā runā krieviski. Tas ir musulmaņu reģions, bet ne Tuvajos Austrumos. Tas atrodas Āzijā, bet nekad nav bijis Ķīnas pakļautībā (izņemot Siņdzjanu). Tas neietilpst nevienā kategorijā – un tieši tas ir interesanti.

Tieši perifērijā notiek viss saistošākais – tur, kur sajaucas valodas, tradīcijas, rituāli. Es uzskatu, ka centri, vai tā būtu Maskava, Parīze, Londona, ir samaitāti.

Kuratore Kaša Korčaka nāk no Polijas. Kā šī izcelsme ietekmē viņas skatījumu "Slavs and Tatars" kolektīvā?

Mēs ar Kašu satikāmies Londonā 2000. gadu sākumā. Viena no lietām, kas mūs piesaistīja darbam kopā, bija ideja, ka, lai cik ļoti pateicīgi mēs nebūtu par iespējām, ko mums devušas Rietumu izglītības un kultūras institūcijas, ar to nepietiek. Zināšanu horizonti, pat zināšanu kanoni tajās ir pārāk ierobežoti.

Jūs esat mācījies Vācijā – un Vācija pasaules mērogā ir apskaužama ar savu mākslas infrastruktūru. Katrai mazpilsētai ir lieliska kunsthalle, mākslas biedrība, publiskie teātri, ļoti izglītota publika. Muzeju kolekcijas Brēmenē, Bīlefeldē, Krēfeldē ir lieliskas, bet tās būtībā sastāv no māksliniekiem starp Reinas reģionu un Ņujorku. Tas ir ļoti šauri. Un šis šaurums – ne tikai mākslā, bet arī intelektuāli – "Slavs and Tatars" bija stimuls paplašināt robežas, apgūt lietas, ko universitātēs nemācīja. Ne sazvērestības dēļ, bet slinkas domāšanas dēļ. Neatkarīgi no tā, kur atrodaties – Rīgā, Teherānā vai Džakartā –, filozofijas un humanitāro zinātņu katedras māca vienu un to pašu. Vajadzētu būt tik daudziem zināšanu tipiem, cik daudz ir zināšanu vietu, nevis vienam konsolidētam, viendabīgam skatījumam.

Tātad jūs satikāties Londonā un sākāt pētījumus tur?

Mēs sākām veidot izdevumus, pat nebijām domājuši kļūt par māksliniekiem – vienkārši publicēt pāris grāmatas gadā. Un tieši mākslas vide mūs ieaicināja. Sākumā tas bija ļoti pieticīgi – zīni, brošūras ar ļoti maziem budžetiem. Bet drīz vien tās kļuva par grāmatām, un pirmie izdevēji bija mākslas izdevniecības, pat ja mūsu izdevumu saturs ne vienmēr bija māksliniecisks.

Piemēram, "Mullah Nasruddin" – agrīnā 20. gadsimta azerbaidžāņu satīras – tulkojums varēja būt akadēmisks vai plašai publikai domāts izdevums, bet tomēr kļuva par mākslas grāmatu. Manuprāt, tas ir apliecinājums tam, ka māksla – lai cik daudz mēs kritizētu tās vidi un institūcijas – vienmēr apšauba pati sevi, un tas ir brīnišķīgi. Par literatūras vidi to nevar teikt. Mūsdienu romāns ir kļuvis par industriju, kurā teju nenotiek eksperimenti ar formātu. Ja paskatāmies uz mums pašiem – arī mēs sākumā netikām uzskatīti par māksliniekiem, bet tagad tas, ko darām, tiek uzskatīts par mākslu.

Kopš Krievijas kara Ukrainā nosaukumam "Slavs and Tatars" ir parādījies jauns konteksts. Kā jūs to redzat, vai kā šie nesenie ģeopolitiskie procesi ir ietekmējuši jūsu darbu?

Mūsu nosaukums, saglabājot pieticību, manuprāt, ir mūsu labākais darbs. Pirmkārt, "tatāri" ir tāds vispārinošs, orientālistisks apzīmējums, ko rietumu ceļotāji lietoja Austrumeiropā un Eirāzijā, kad nezināja, no kurienes kāds nācis. Viņi pazina austrumeiropiešus, bet vienīgie brūnie cilvēki, ko viņi šajā reģionā pazina, bija turki, persieši, armēņi un gruzīni. Visi pārējie brūnie tika saukti par tatāriem: dagestānieši, uzbeki un citi. Tātad tas ir orientālistisks, rasistisks termins. Bet tajā pašā laikā "tatārs" ir arī īsts etnonīms, vai ne?

Bet lieta kļūst vēl sarežģītāka: ir divu veidu tatāri – Krimas tatāri un Volgas tatāri. Viņi nav radniecīgi, tās ir pilnīgi atšķirīgas etniskās grupas, tomēr lieto vienu un to pašu etnonīmu. Un tādēļ mūsu nosaukums atrodas uz robežas starp fikciju un realitāti, starp aizvainojumu un pašlepnumu.

Tagad par otru jautājuma daļu – par karu. Vairāk nekā 15 gadus, rīkojot izstādes, muzeju direktori un komandas reizēm ar interesi un zināmu augstprātību teica: "Jūsu reģionā ir konflikts!" Es vienmēr iebildu: mūsu reģionā lielāko daļu vēstures nav bijis konfliktu! Cilvēki mūsu reģionā ir dzīvojuši mierā daudz ilgāk nekā Rietumeiropā. Rietumeiropā būtībā tūkstoš gadus līdz pat šim gadsimtam nebija miera. Taču uz mums tika projicēts orientālisms: "Tur taču ir bīstami!"

Diemžēl ar šo karu, ar notikumiem Baltkrievijā vēl pirms kara, ar to, kas notiek Kazahstānā, ar to, kas notiek starp Azerbaidžānu un Armēniju, man jāatzīst, ka mūsu reģions šobrīd ir ļoti nestabils. Krievijas karš Ukrainā ir pastiprinājis noteiktas bailes. Protams, centrā ir jautājums par Ukrainas pašnoteikšanos, bet visi pārējie reģionā raugās, kāds būs šī kara iznākums. Tas ir pasauli mainošs notikums.

Krievijas impērijas pakļautībā aizvien ir Dagestāna, Čečenija un citas tautas, par kurām es daudz nezinu. Un šie reģioni ir saistīti ar mītisko putnu Simurgu. Kā jūs nonācāt līdz šim tēlam, un kāpēc tas jums ir svarīgs? Jūs ar to jau ilgstoši strādājat dažādos projektos.

Es pakāpšos soli atpakaļ: savā mākslinieciskajā praksē mēs ne tikai nepievēršamies tādām lielām valstīm kā Irāna un Krievija, mūs neinteresē valstis kā tādas. Pat tad, kad cilvēki izmanto dubultās identitātes, piemēram: "Es esmu pakistāņu brits, jūs esat latviešu beļģis." Man tā šķiet kā 19. gadsimta pieeja identitātei un nacionālisms, pat ne 20. gadsimta.

Ko ir izdarījis šis karš? Tas ir paātrinājis dekolonizācijas procesus, un postpadomju valstis arvien vairāk resursu iegulda savās valodās. Piemēram, Vidusāzijā cilvēki arvien vairāk runā savās valodās, nevis krieviski. Dekolonizācija nozīmē arī to, ka publiskā telpa beidzot tiek atbrīvota no Ļeņina un Staļina simboliem, kas daudzviet bija saglabājušies, īpaši Ukrainā. Tas ir ļoti svarīgs pašnoteikšanās process. Taču problēma ir tāda, ka šodien ir ļoti maz vēlmes meklēt to, kas mūs šajā reģionā vieno. Kā atrast vienojošo, neatsaucoties uz kādiem no augšas uzspiestiem, uz Maskavu centrētiem risinājumiem? Mēs ticam, ka neatkarīgi no tā, kas notika 20. gadsimtā, pastāv kopīgas iezīmes starp Baltiju, Kaukāzu, Austrumeiropu un Vidusāziju. Šim reģionam ir noteiktas kopības, kas nāk no apakšas, no folkloras. Piemēram, fermentācija – piena fermentēšana, sākot no mongoļiem līdz kefīram Austrumeiropā; vai kvieši, kviešu svētki un dekorācijas, ko redzam šeit un kas sastopamas arī Ukrainā (dažinki), Polijā (pionki).

Simurgs ir vēl viens piemērs. Šis putns ir labi pazīstams turku un persiešu kultūrtelpā. Jāprecizē, ka "persianate" nenozīmē Irānu, bet gan valstis, kurās runā persiešu valodā: puse Uzbekistānas, visa Tadžikistāna, puse Azerbaidžānas, Afganistāna un Irāna. Visā šajā reģionā pastāv mītiskais putns Simurgs, kuru var redzēt, tikai sasniedzot paaugstinātu garīguma vai apziņas stāvokli. Tas ir līdzīgi nirvānai: kad esi atcēlis savu ego, iznīcinājis "es", tad vari sasniegt šo putnu.

Stāsts no "Putnu sarunām" ir ļoti skaists. Tas ir nozīmīgs persiešu 12. gadsimta eposs (rakstīts atskaņās) par putniem, kas meklē Simurgu. Tur ir papagailis, pupuķis, dzērve un citi putni. 700 lappušu gaitā daļa no putniem atkrīt no mērķa – daži ir pārāk slinki, citi pārāk iedomīgi, pārāk savtīgi, daži pārāk noguruši. Un beigās tikai 30 putni nonāk līdz pils pagalmam, kur, šķiet, mājo Simurgs. Viņi ieiet iekšā, bet Simurga nav – tur ir tikai dīķis ar 30 putnu atspulgiem.

Un tas ir sūfisms: transcendentā vai dievišķā meklējumi nevis ārpusē, bet sevī pašā. Bet tas atklājas tikai tad, kad esi kopā ar citiem – tā ir kopīga prakse. Eposa autors Atārs beigās izspēlē vārdu spēli, jo Simurg persiešu valodā nozīmē '30 putni' – sim nozīmē '30', murg – 'putns'. Tātad ļoti augstu, nopietnu poētiku viņš nobeidz ar joku: tāds ba-dum-pam pēc 700 lappusēm. Tāda augstā un zemā sajaukšana ir ārkārtīgi reta. Iedomājieties, ja "Odisejas" beigās būtu joks…

Pie Simurga mēs nonācām pirms pāris gadiem, kad sākām to izmantot kā kuratoriālu premisu. Sapratām, ka Simurgs mūsu reģionā ir visur – turku, kurdu, azeru, uzbeku, persiešu, irāņu kultūrās. Vistālāk uz rietumiem esošais Simurga piemērs, ko atradām, bija Čerņihivā, Ukrainā. Tur tas ir pazīstams kā Semargl, daļa no pirmskristīgā slāvu panteona. Tajā bija arī dieviete Makoska (upe), meža dievs un Semargl, ko lielākā daļa pētnieku uzskata par Simurga turpinājumu.

Simurgu bieži attēlo ar liesmojošu asti, tā dzimums ir plūstošs. Mums šķita interesanti to salīdzināt ar ērgli. Ērglis ir rietumu simbols, Simurgs ir austrumu simbols. Ērglis ir Vācijas, ASV, Albānijas, Polijas ģerbonī. Tas vienmēr ir muskuļots, vīrišķīgs, heteroseksuāls tēls. Simurgs ir tā pretstats – ar plūstošu dzimumu, liesmojošs, izsmalcināts. Plūstoša ekstravagance, kas ir pilnīgs pretstats ērglim, muskuļotajam futbolistam. Ērglis simbolizē šo pasauli, sekulāro, nacionālo. Savukārt Simurgs – nākamo pasauli, metafizisko.

Vai varat paskaidrot, kas ir sūfiji un kā tas saistīts ar islāmu?

Daudzi kļūdaini domā, ka sūfisms ir atsevišķa islāma forma, bet tā nav. Tā ir islāma mistiskā prakse. Sūfisma būtība ir tā, ka tev nav nepieciešams starpnieks organizētu reliģisko struktūru veidā. Protams, pastāv brālības jeb ordeņi, viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem ir Naqshbandi. Bet lielākoties sūfisms ir par tiešām attiecībām starp dievišķo un sevi pašu. Tas, ko daudzi zina par sūfismu, bieži ir saistīts ar Rumi, dzeju un inebriāciju (inebriation) jeb reibuma ideju. Taču šis reibums ne vienmēr nozīmē vīna dzeršanu – tas var nozīmēt arī ekstāzes apreibumu, dievišķas modrības, garīgas ekstāzes stāvokli. Tieši tas ir sūfisms.

Laikā, kad Atārs rakstīja, tā tika uzskatīta par ķecerību – viņam nācās pamest mājas, jo šāda islāma interpretācija netika pieļauta.

Sūfisms vienmēr bijis izaicinājums, jo tas atrodas ārpus varas struktūrām. Mēs nesen bijām Senegālā, un tā ir viena no retajām vietām, kur sūfisms ir oficiāls. Tur lielākās mošejas un galvenās organizācijas vada sūfiji.

Jūs "Survival Kit" katalogā rakstāt, ka islāmam bijusi ievērojama ietekme uz Austrumeiropas kultūru.

Jā, ļoti vienkārša iemesla dēļ – mīti, kas ir pamatā daudziem Austrumeiropas naratīviem par sevi, izriet no "cita" konstruēšanas, un šis "cits" bija musulmanis. Piemēram, kristietībā vai ungāriem kaujās pie Vīnes tas bija turks. Cits mīts ir par tatāru jūgu Kijivas Krievzemē – bet partnerības periodu patiesībā bija daudz vairāk nekā konfliktu periodu. Tātad pati ienaidnieka ideja ir mīts. Un ir svarīgi to pieminēt tieši Austrumeiropas kontekstā, jo Austrumeiropa kaut kādā ziņā tiek "atbrīvota" no nepieciešamības saskarties ar islāmu. Rietumiem ar islāmu jārēķinās savu bijušo koloniju dēļ, bet austrumeiropiešiem it kā ir ļauts ar to nesaskarties, uztvert kā pilnīgi svešu. Un, manuprāt, tas viņiem pārāk viegli tiek piedots.

Tiešām – ja jūs liekat man domāt par islāmu un tā ietekmi uz latviešu kultūru, ir grūti atrast saiknes. Kuru Austrumeiropu jūs domājat, kad rakstāt par Austrumeiropu un tās saikni ar islāmu? Tas ir interesants jautājums. Kur tā sākas un beidzas? Varbūt jūs runājat par Balkāniem, jo, klausoties mūziku no šī reģiona, es tiešām dzirdu, kā tur sajaucas islāma, turku un afrikāņu mūzikas elementi – tie savijas dziesmās, kas tomēr skan diezgan eiropeiski.

Es nedomāju tikai Balkānus. Patiesībā Dienvideiropa, dienvidu slāvi ir viens no reģioniem, ar kuru esam strādājuši vismazāk. Es domāju, piemēram, tādas lietas kā tatāru ietekme uz Polijas-Lietuvas kopvalsti. Ne tikai tāpēc, ka Baltkrievijā, Lietuvā un Polijā ir tatāru mošejas, bet arī tāpēc, ka Polijas-Lietuvas kopvalsts parlamentā 17. gadsimtā bija vairāk musulmaņu deputātu nekā jebkurā Eiropas valstī šodien.

Arī attiecības ar Bizantiju un Konstantinopoli vienmēr ir bijušas ļoti svarīgas. Ne visām Baltijas daļām, bet dažām noteikti. Vēl viena ne tik tieša saikne ir vācu ordeņa bruņinieki, kas krusta karos dažādos aspektos saskārās ar "Austrumu" ideju.

Vai bija kādi konteksti, kuriem īpaši pievērsāt uzmanību, domājot par Simurgu Rīgā?

Putnu kā garīgās nozīmes nesēju loma ir sastopama daudzviet pasaulē, arī Baltijā un Latvijā, piemēram, "putnu kāzu" rituālā. Šis saskares punkts mums bija svarīgs atspērienam. Neesmu drošs, vai šie saskares punkti ir tieši, bet tas, kas mums vienmēr ir šķitis būtiski un kas atbalsojas viscaur mūsu reģionam, kur satiekas impēriju un ideoloģiju robežas, ir spēja ietvert sevī citas lietas. Šeit to var ļoti just – piemēram, pieejā kristietībai, kas ietver sevī pirmskristietiskos, pagāniskos rituālus. Man patīk, ka šajā sinkrētismā, ietverot kristietībā kaut ko pirmskristietisku vai savā islāmā kaut ko pirmsislāmisku, tiek ne vien sabrucināta telpa, bet arī laiks. Tu ņem kaut ko no iepriekšējās hronoloģijas un ieliec to savā hronoloģijā. Tas ir slāņots laiks, slāņota telpa. Piemēram, musulmaņi Vidusāzijā, dodoties pie sūfijiem, lūdzas pie koku stumbriem. Tā ir ļoti budistiska prakse. Oficiālais islāms uz to raugās nelabvēlīgi. Latvijā šis sinkrētisms ir ļoti jūtams. Un šī ir viena no retajām tādām vietām Rietumu pasaulē, jo manā skatījumā Latvija tagad ir Rietumu pasaule. Līdzko cilvēki urbanizējas, viņi to zaudē. Manuprāt, Baltijā tas vēl nav noticis tik lielā mērā.

"Survival Kit" ir iekļauti latviešu mākslinieces Ineses Jakobi darbi. Tekstils laikmetīgajā mākslā kopumā kļūst arvien aktuālāks. Vai varat to komentēt?

Mēs šobrīd dzīvojam ļoti nozīmīgā mākslas brīdī: māksla tiek vilkta divos dažādos virzienos. Viens virziens ir māksla kā autonoma telpa – tā ir tradicionālā mākslas izpratne. Pats svarīgākais ir darbs, tam nav nekādas funkcijas, nekādas sabiedriskas lomas, izņemot transformāciju, pacēlumu. Bet vienlaikus pēdējos desmit gados mēs redzam arī mākslas virzību uz sociālo aktīvismu. Māksla tiek instrumentalizēta: tai kaut kas jādara, jābūt lietderīgai.

Mēs, "Slavs and Tatars" atrodamies abās nometnēs. Mēs uzskatām, ka mākslai jāpilda sociāla loma, bet vienlaikus tai jābūt arī transformējošai estētiskai pieredzei. Manuprāt, tekstils ir viens no medijiem, kas to spēj, jo nāk no lietišķās mākslas vides. Redzot tekstila darbu, es nejūtu tādu tūlītēju hierarhiju kā, piemēram, redzot gleznu. Pat ja konkrētais tekstils nav radīts lietošanai, tajā ir palikušas atmiņas par to – mēs taču lietojam tekstilu visu laiku. Tātad šī lietojuma atmiņa ir ļoti nozīmīga. Protams, tas ir arī viens no medijiem, kas visilgāk pretojies vīriešu dominancei un patriarhālajai pieejai mākslā. Tekstils netika uzskatīts par pietiekami nozīmīgu, tāpēc tika atstāts sievietēm. Un tas šodien ir izrādījies tā spēks. Tas ir mazāk kompromitēts nekā tēlniecība, kas ir ļoti vīrišķīgs tradicionālais mākslas veids – pat darba apjoma un rakstura ziņā.

Nesen lasīju par saikni starp slāvu kultūru un persiešiem tieši caur tekstilu, paklājiem. Es biju pārsteigts – nekad to nebiju pamanījis. Persiešu paklāji un, ziniet, tie krievu paklāji, ko parasti redz pie sienām vecmāmiņām…

Man šķiet, ka tas ir austrumeiropiešu paradums – likt paklājus pie sienas vai aiz gultas, lai varētu atspiesties. Irānā mēs tā nedarām, paklāji ir tikai uz grīdas. Atceros, ka reiz Polijā, Zakopanē, vietējie pat uzlika paklāju – kilimu! – uz skaista koka galda kā galdautu. Tas bija apbrīnojami. Tik skaisti. Ar saspraudēm. Un, ziniet, kilims… Tas nav biezs, bet nav arī galdauts. Tas nekrunkojas. Man šķita, ka tas patiesībā ir diezgan jauki, jo piešķir īstu klātbūtni galdam.

Mēs paši esam strādājuši ar paklājiem kā durvīm: tu ej cauri paklāja durvīm, ko var redzēt arī lielajās 13. gadsimta mošejās. Damaskā Omaijadu mošejā durvis ir trīs četru metru augstumā, tās visu dienu tur vaļā, bet priekšā, lai aukstums neietu iekšā, piekar lielu paklāju un ar šķērēm iegriež pa vidu – tieši rūpnieciski austā paklājā, nevis ar rokām darinātā. Tas ir līdzīgi kā samta aizkari restorānos ziemā. Un ir kaut kas ļoti savāds, unheimlich, tajā, ka ej cauri paklājam.

Kādi bija "Survival Kit" kuratoriālie uzsvari?

Mēs vēlējāmies atklāt ar Simurgu saistītās idejas: identitātes plūstamību, transnacionālismu un daudzskaitlību. Mums tas ir fundamentāli – gan tam, kas mēs esam, gan tam, ko darām. Šīs idejas ir arvien vairāk apdraudētas. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā no mums tiek prasīts ne tikai ieņemt nostāju, bet arī skaidri pateikt, kas mēs esam. Taču mūsos katrā ir daudzskaitlības. Man ļoti patīk Kolumbijas Universitātes pētnieka Hamida Dabaši citāts: "Katram mājoklim ir savas ārzemes." Es tiešām uzskatu, ka kosmopolītisma, daudzskaitlības ideja nav paredzēta tikai izsmalcinātiem cilvēkiem, ceļotājiem vai imigrantiem. Mūsos katrā ir daudzskaitlības, tās vienkārši jāatrod. Tīras identitātes nepastāv – ne vācu, ne ebreju, ne irāņu, ne latviešu.

18.09.2025

Satori.lv

‍