Pāvilosta ir neliela pilsēta Latvijas rietumu reģiona Kurzemes piekrastē, kurā dzīvo nedaudz mazāk par tūkstoti iedzīvotāju. Vēsturiski Pāvilosta ir zvejnieku ciems, bet vasaras mēnešos tā kļūst par vienu no modernākajām un iecienītākajām atpūtas vietām Latvijā — īpaši Rīgas un citu Latvijas reģionu iedzīvotāju vidū. Taču latviešu fotogrāfe Vika Eksta savai nesenajai izstādei “Jūras sapnis” izvēlējās nevis rosīgo un idillisko vasaras laiku, bet mitros un nereti sniegotos mēnešus, kad Pāvilostu pamet gandrīz visi, izņemot tās nelielo pastāvīgo iedzīvotāju kopienu. Šajā rakstā Helmuts Caune raksta par Ekstas fotogrāfijām un pārdomā, kā veidojusies Baltijas jūra un kā cilvēki, kas dzīvojuši tās krastos, to uztvēruši gadsimtu gaitā.

Tas, ka Baltijas jūru vispār var saukt par jūru, zināmā mērā ir nejaušība vai veiksmes sakritība. Līdzīgi kā pasaulē lielākais ezers — Kaspijas jūra —, iespējams, arī Baltijas jūra savu nosaukumu ieguva tādēļ, ka pirmie cilvēki, kas to ieraudzīja, vienkārši nespēja aptvert tās plašumu. Tehniski Baltijas jūra tomēr ir jūra, jo kuģojamie Kategata un Skageraka jūras šaurumi to savieno ar pasaules okeāniem. (Esmu dzirdējis, ka sērfotāji, kaitbordisti un citu līdzīgu izklaižu cienītāji nolād Skandināvijas pastāvēšanu kā ģeogrāfisku fenomenu, jo tā neļauj īstiem Atlantijas okeāna viļņiem sasniegt Kurzemes piekrasti.)

Taču tā nebūt nav bijis vienmēr. Lai arī pētnieku versijas atšķiras, vairākums šķiet vienisprātis, ka tagadējās Baltijas jūras teritorijā kādreiz atradies tā sauktais Ancilus ezers — milzīgs saldūdens baseins, kas izveidojās aptuveni pirms 7500–9500 gadiem. Tiek uzskatīts, ka, piemēram, Ventspils apkārtnē Ancilus ezera ūdens līmenis bija aptuveni 15 metrus zemāks nekā mūsdienu Baltijas jūras līmenis, savukārt Rīgas līča dienvidos — par 5–6 metriem zemāks.

Nākamais šī ūdensbaseina attīstības posms — un tiešais Baltijas jūras priekštecis — bija Litorīnas jūra. Ūdens līmenim paaugstinoties, caur tagadējo Kategatu ieplūda Atlantijas okeāna sāļais ūdens. Šis process sākās aptuveni pirms 7000 gadiem; salīdzinājumam — aptuveni tajā pašā laikā Mazāzijā parādījās pirmā cilvēku radītā apdzīvotā vieta, ko varētu saukt par īstu pilsētu. Baltijas jūra ir jauna — ievērojami jaunāka par cilvēces tehnoloģisko darbību un civilizācijas attīstību citviet pasaulē. Iemērcot roku mazajos viļņos jūras krastā, prātā nāk īss teikums no zviedru dzejnieka Tomasa Transtremera vienīgā prozas darba “Atmiņas skatās uz mani”: “mēs varam pieskarties vēsturei”.

Litorīnas jūra — kuras nosaukums cēlies no tajā dzīvojošā gliemeža Littorina littorea — beidza pastāvēt aptuveni pirms 4400–2500 gadiem, atkarībā no tā, kuru pētnieku versijai ticam. Līdz tam cilvēki jau bija sākuši apdzīvot jūras apkārtni, veidojot apmetnes piekrastē un pārtiekot no tā, ko varēja iegūt no jūras. Baltijas jūru tādu, kādu to pazīstam šodien, var datēt ar laiku pirms aptuveni 4500 gadiem. Salīdzinājumā ar tās priekšteci jūras sāļums bija strauji samazinājies, klimats kļuvis vēsāks, nokrišņu daudzums palielinājies, bet ūdensbaseina dziļums un platums ievērojami sarucis. Ap šo laiku Baltijas jūras piekraste, tostarp Kurzemes piekraste, ieguva mums pazīstamo ainavu — lagūnas un smilšu kāpas, priedes, smilšainas un oļainas pludmales un stāvkrastus.

Šo ainavu iedzīvotāji — gan Transtremera krastā, gan mūsu pusē — tūkstošiem gadu ir raudzījušies uz šīs jūras virsmu. Ar bailēm, ilgām, sapņiem vai pārdomām — par to mēs varam tikai minēt. Un daži no šo cilvēku pēctečiem joprojām dzīvo turpat — vai nu ikdienā, vai tikai reizēm — Pāvilostā, mazajā pilsētā, kas izaugusi no sen aizmirstu paaudžu apmetnēm.

VV Foundation dibinātā PAiR mākslinieku rezidence, kas izveidota laikmetīgās mākslas atbalstam, atrodas Pāvilostā, Ernesta Šneidera laukumā 11. Katru gadu tajā periodiski dzīvo un strādā vizuālie mākslinieki, rakstnieki, pētnieki, kuratori un citu kultūras jomu pārstāvji. Rezidence nodrošina iedvesmojošu vidi bez liekiem traucēkļiem un veicina starpdisciplināru dialogu, ļaujot māksliniekiem attīstīt gan individuālus, gan kopīgus projektus.

Fotogrāfe, video un performances māksliniece Vika Eksta (1987) rezidencē uzturējās divos atsevišķos periodos — 2023. gada martā un 2024. gada martā. Atšķirībā no citiem rezidentiem, kuri PAiR laikā nereti izvēlas strādāt ar ģeogrāfiski attālākiem tematiem vai objektiem, Eksta par savas mākslinieciskās izpētes tēmu izvēlējās pašu vietu — Pāvilostu, tās cilvēkus, pilsētvidi un dabas noteiktos apstākļus.

Jūra kā stihija, dabas parādība, neizbēgama klātbūtne, simbols un valdzinājums ir nozīmīgs izstādes motīvs, kas savieno vizuālās un audiālās formas: statiski kadri mijiedarbojas ar dinamiskām, jūras iedvesmotām skaņu kompozīcijām. Aizraušanās ar jūru gan vēsturiski, gan mūsdienās ir bijusi politiski, ekonomiski un romantiski noteikta, un Pāvilostā tā joprojām ir ļoti klātesoša. Pilsēta, kas vēstures avotos pirmoreiz minēta 1253. gadā, mūsdienās vairs nav ekonomiski nozīmīgs piekrastes tirdzniecības centrs. Taču romantizētais vai idealizētais priekšstats par jūru Pāvilostā izpaužas īpaši spilgti. Vasaras sezonā tā kļūst par galamērķi daudziem Latvijas iekšzemes iedzīvotājiem, ik gadu uz dažiem mēnešiem pārvēršot šo vietu līdz nepazīšanai.

Taču Pāvilosta pastāv visu gadu, un Ekstas kamera to fiksējusi tieši “nesezonā” — laikā, kad viesnīcas un viesu nami ir tukši, kafejnīcas lielākoties slēgtas, bet pa pludmali sērfotāju un atpūtnieku vietā pastaigājas vietējie iedzīvotāji — ar suņiem vai bez tiem.

Ekstas plašajā fotogrāfiju kopumā izceļas trīs galvenie motīvi. Pirmkārt, jūra, viļņi un piekraste visā tās skarbumā un nepielūdzamībā, Kurzemes kāpas un priedes. Otrkārt, Pāvilostas pilsētvide — pludmale, osta un simetriskās ielas, kur arhitektūrā sastopas vēsturiskais un mūsdienīgais, pazīstamais un svešais. Treškārt, cilvēku portreti, seju tuvplāni un paliekoši iespaidi — vietējie iedzīvotāji un viesi, kuri piekrituši nostāties Ekstas kameras priekšā, atklājot piekrastes dzīves dimensiju, kas ir reālāka par sapni.

Vikas Ekstas izstāde “Jūras sapnis” bija skatāma PAiR rezidencē Pāvilostā, Ernesta Šneidera laukumā 11, no 2024. gada 29. jūnija līdz 11. augustam. Izstādē bija aplūkojami Vikas Ekstas fotogrāfijas un video darbi, ko papildināja ērģelnieces Unas Cintiņas albuma “Jūras dziesmas” skaņdarbi un Pāvilostas iedzīvotāja Haralda Lukšēviča dziesma. Izstādes kurators bija filozofs Helmuts Caune, un to atbalstīja VV Foundation.

VV Foundation dibinātā PAiR mākslinieku rezidence, kas izveidota laikmetīgās mākslas atbalstam, atrodas Pāvilostā, Ernesta Šneidera laukumā 11. Katru gadu tajā periodiski dzīvo un strādā vizuālie mākslinieki, rakstnieki, pētnieki, kuratori un citu kultūras jomu pārstāvji. Rezidence nodrošina iedvesmojošu vidi bez liekiem traucēkļiem un veicina starpdisciplināru dialogu, ļaujot māksliniekiem attīstīt gan individuālus, gan kopīgus projektus.

Oriģinālais raksts publicēts Deep Baltic mājaslapā.

© Deep Baltic 2025. Visas tiesības aizsargātas.